5. iesūtītais stāsts

Diemžēl mans dēls pats vairs nevar neko pastāstīt, taču viņa nāve ir sekas.... Bruno (tā viņu saukšu - kristītajā vārdā).

Bruno bija normāls bērns, klasiskajā nozīmē. Bija gan blēņas, gan ļoti labas lietas, dzīve ritēja... līdz kādu dienu, kad Bruno bija 14 gadi, draugs piedāvāja aizbraukt pie kāda cilvēka, palīdzēt sīkos darbiņos, par ko varēs nopelnīt labu kabatas naudu. Kurš pusaudzis gan negrib savu, nopelnītu naudu! Es gan šaubījos un iekšēji kaut kas pretojās šim pasākumam, taču draugs teica, ka viņu tur aizvedis cits, abu kopējais draugs, un viss ir kārtībā.

Smagu sirdi palaidu dēlu. Pašai bija iecerēts pasākuma apmeklējums un sarunāts ar Bruno tēvu, ka viņš gaidīs dēlu mājas...

Esot pasākumā, pēkšņi sajutu, ka mans dēls ir briesmās, visu pametu un skrēju mājas. Pulkstenis bija 23:30, vīrs mierīgi skatījās TV, bet dēla mājās nebija... principā, man jau bija skaidrs, kas ir noticis...

Kad ārā izdzirdēju dēla balsi, kas skanēja savādi un ieraugot viņa neadekvāto stāvokli, puzles gabaliņi par to, ka tas ir noticis, sastājās manā acu priekšā. Bruno gribēja bēgt no manis, raudāja, kliedza... es, ar maigumu un mieru, pierunāju viņu ienākt dzīvoklī.

Apsēdināju, pieglaudu sev klāt un pajautāju savu visbriesmigāko jautājumu mūžā: vai tas vīrietis tev nodarīja pāri? Bruno tikai atjautāja, kā es to zinu... Protams, viņš nespēja par to runāt, viņam bija kauns, viņš jutās vainīgs... taču soli pa solītim visu izstāstīja.

Varu nosaukt šī... Ivanovs... Vīrietis esot hokeja treneris (kas neatbilst patiesībai) un, lai zēniem būtu spēks nest smagus ķieģeļus, esot jāapēd sporta vitamīni, pāris tabletes. Tur bija vairāki zēni, tostarp abi Bruno draugi, kas tur bijuši jau vairākkārt. Nu ja jau viņi ēda šīs tabletes, tad arī Bruno vēlējās būt stiprs... stiprs... bet bez loģiskās domāšanas un jebkādām pretošanās spējām. Tur notika viss, viss ko vien var iedomāties samaitātā pedofila slimā fantāzija. Viņš lika apmierināt ne vien sevi, bet arī zēniem vienam otru, pie tam dažādās formās...

Kad izzīdu visu informāciju no dēla, biju ļoti mierīga, dēls aprakstīja precīzu vietu, kur tas notika, tādēļ mierīgā garā paņēmu kannu benzīna, lielu nazi un suņa pavadu ar asiem dzelkšņiem. Doma bija skaidra - braucu, situ ar ķēdi, saduru, tad visu apleju ar degvielu un braucu prom, taču... mans auto domāja savādāk un noslāpa pāris metrus no mājas. Neatlika nekas cits, kā lūgt drauga palidzību, lai brauktu uz policiju.

Trīs diennaktis, ar nelieliem pārtraukumiem, pavadījām policijas iecirknī... mūsu 3 zēni (mans un abi viņa draugi) uzvedās visai dīvaini. Kā sapratām šis preparāts ir ar ilgu iedarbību, jo Bruno šis 3 dienas tā īsti neatceras. Aizturēšana bija operatīva, gan ar piknika rīkošanu pie Ivanova mājas, gan Lattelecom telefona noklausīšanos dzīvokli, kur šis vīrietis, kā dziednieks ārstēja bērnu!!!

Trešajā dienā viņu arestēja, taču teica, lai acīs neskatās neviens. Mūsu skatieni gan sastapās un gan es, gan viņš zin, ka pateicoties man viņu, pec 2 gadu ilgas meklēšanas, atrada. Cietušie bija ļoti daudz zēni, kuri gan uz tiesu ierasties nevarēja, jo visi atradās ieslodzījuma vietā.

Viņam piesprieda 7!!! gadus par daudzu zēnu salauztām dzīvēm, arī viņu vecāku un tuvinieku salauztām.

Problēmas nebija ilgi jāgaida, lai gan nekavējoties vedu Bruno pie psihologa, uz krīzes centru... viņš klusēja, ierāvās sevī un atteicās komunicēt.

Vedu dēlu mājās, es viņu mīlēju un viņš mani. Likās, ka pēc laika, kad Bruno būs gatavs, parunāsim un meklēsim palīdzības iespējas... taču viss izvērtās traģiskāk. Ar puisi, kurš viņu tur aizveda, abi sāka pierādīt sev, ka ir vareni, ka nav pazemoti un morāli iznīcināti un sāka bruņotas laupīšanas. Protams, viņus ātri pieķēra, sodīja, apcietināja un ielika cietumā... pie pārējiem šī pedofila upuriem. Šo lavīnu man vairs nebija spēka apturēt, tik vien cik braukt ciemos un sagaidīt pie vārtiem, kad brauca mājas.

Nāve... tā bija ļoti dīvaina nāve. Bruno vienkārši nokrita un nomira, arī autopsija nevarēja atrast nāves iemeslu tik jaunam cilvekam. Mulsina tas, kad satiku policistus, kas piedalījās šajā aizturēšanā, visi kā viens teica, ka saslimuši ar dīvainām slimībām, gan vīrieši, gan sievietes. Lielākajām vairākumam šis darbs bija jāpamet.

Ivanovs, pēc piespiedu ārstēšanas, labu laiku ir starp mums. Taču viņš prot mainīt ārieni - no jauna cilveka uz nevarīga vecīša izskatu, viņu nodot tikai acis...

Protams, šo to izlaidu, īpaši par viņa spējām dzirdēt balsis, par vecu sievieti, kas viņā ir iemiesojusies.

Mana dēla vairs nav, viņam vairs nav jādomā un jādzīvo atmiņās, bet es savas nespēju izdzēst.