3. iesūtītais stāsts
Piedzimu es 1993. gada janvārī. Vecākiem jau bija viens bērns - mans brālis, pusotru gadu vecāks par mani. Tētis daudz strādāja, ārzemēs, mamma audzināja mūs mājās.
Jau no maza vecuma atceros, ka neizjutu īsti nekādu siltumu no mammas. Mamma bija mamma, pildīja savus pienākumus, bet apskāvieni vai mīļi vārdi man nebija pazīstami. Tomēr nekādas vardarbības mazā vecumā nebija, vai arī es to neatceros.
Sākās viss ap 5 gadu vecumu ar dažādiem teikumiem, nejauši izmestiem no mammas puses. Reiz kad dziedāju līdzi dziesmai, kas skanēja no TV, mamma ienāca istabā un teica - ja nemāki dziedāt, nedari to.
Vēlāk sākās arī sišana. Mamma varēja sist par nedarbiem. Un tas nebija sitiens pa dibenu ar plaukstu.
Reiz gājām pa ielu un mamma mani par kaut ko rāja. Es izdarīju žestu ar acīm - paceļot tās uz augšu (it kā parādot - nu, cik var), par ko mamma paņēma norāva zarus no kokiem un sāka mani sist. Uz ielas. Par šo pašu žestu, es vienreiz dabūju, kad gatavoju ēst un mamma teica, ka ne tā to daru. Atkal pacēlu acis uz augšu, par ko mamma mani paņēma aiz matiem, nogāza uz ceļiem, un turot mani aiz matiem, turēja manu seju suņa ūdens bļodā.
Tiku sista arī ar suņa dzelzs siksnu. Pats nepatīkamākais bija tas, ka vajadzēja vilkt nost bikses un gulties ar kailu pēcpusi uz krēsla. Un mamma sita. Bija piedzimis arī jaunākais brālītis. Un viņš katru reizi lūdzās mammai - lūdzu nevajag sist viņu, - kad redzēja mani ar kailu pēcpusi apgulamies uz krēsla. Un mamma ar viņu kaulējās - 5 reizes tikai iesitīšu. Un brālītis skaitīja.
Reiz bija tik stipri sists, ka nespēju apsēsties uz skolas sola, jo viss dibens bija zils un sāpēja.
Sita arī ar slotas kātu, lika stūri stāvēt ar paceltām rokām gaisā.
Pusaudžu vecumā sadraudzējos ar meitenēm no vecākajam klasēm un beidzot jutos pieņemta.
Jā. Mājās nekad man nebija sajūtas, ka tas ir manas mājas. Zināju, ka tas ir mammas mājas. Un es tur nejutos gaidīta.
Tāpēc, kad sadraudzējos ar jauno kompāniju, biju atvērta visam. Sāku lietot alkoholu 12 gadu vecumā, smēķēt, bastot skolu.
Tas neizpalika bez sekām un mani atstāja uz otro gadu 5 klasē. Kad mamma to uzzināja, viņa mani sita, protams, tad paņēma šķēres un nogrieza man matus un izmeta ārā no dzīvokļa. Pidžamā. Ar plikām kājām. Es aizgāju pie draudzenes, kur man iedeva apavus. Tā bija pirmā nakts, kad neatnācu mājās. Gulēju draudzenes šķūnī. No rīta mamma saka mani meklēt, staigāja pie draudzenēm un raudāja pie viņu durvīm. Draudzenes teica, lai dodos mājās. Mamma atvainojās. Tomēr es jutu, ka sišana nebūs beigusies.
Pēc tas reizes meta no mājām āra mani bieži. Ja atgriezos par vēlu, nelaida mājās. Reiz saucu policiju, lai palīdz man tikt mājās.
Pēc tam es pati sāku bēgt no mājām. Lai lietotu alkoholu ar draugiem. Sāku zagt no mammas.
Beidzās viss ar to, ka nokļuvu pusaudžu kolektīva “Saulrīti”, kur beidzot sapratu, kas ir mājās, kā tas ir, kad Tevi pieņem un gaida.
Šobrīd ar mani viss ir kārtībā, esmu mamma, strādāju labu darbu, neesmu nodzērusies, un tas viss pateicoties tam, ka nokļuvu Saulrītos. Diemžēl, viņi vairs neeksistē. Tapec es biju priecīga, atrodot Jūs, jo skatoties Jūsu publikācijas var just to pašu siltumu. Vieta, kur Tu tiec pieņemts. Vieta, kur Tu vari būt Tu pats.