2. iesūtītais stāsts

Arī es esmu mēs.

Mani abi vecāki dzēra. Periodiski. Bija brīdis, kad bija skaidrā un tad viss bija labi. Tētis mammu krāpa un lai izbēgtu no skandāliem, pēc saviem piedzīvojumiem atnesa alkoholu mājās un teica “tagad dzer, Tev paliks vieglāk” un mamma teica, zini meitiņ, palika vieglāk. Bet strīdi alkohola reibumā bija vēl trakāki, ar kautiņiem naktīs.

Mana omīte mani pamācīja, lai es eju, krītu ceļos tētim un lūdzos, lai nedzer. Jau kā mazam bērnam 5-6 gadu vecumā man tas nelikās pareizi, bet es baidījos no omītes un tad arī gāju, kritu ceļos, raudāju…. Bet tas nepalīdzēja. Dzīvojām kopā ar omīti un tad savstarpējos strīdos vecāki mums liedza pie viņas iet uz viņas istabu.

Kad vecākiem bija plosts un mamma necēlās slaukt gotiņu, es gāju no rītiem uz viņas istabu, modināju, lūdzos, kamēr viņa piecēlās, tad abi ar brāli viņu stutējām un vedām uz kūti. Citreiz viņa nepiecēlās. Nakts kautiņos cēlu brāli un tad gājām abi pa vidu vecākiem viņus izšķirt. Kaut kā jau agri omīte man bija uzlikusi atbildību – pieskatīt vecākus. Visi tie savstarpējie strīdi un tad visi nāca man stāstīt savu vesriju, man bija jāuzklausa, tas nekas, ka nakts, viņiem atejot no alkohola, miegs nenāca, klausījos, redz kāds slikts tētis, kāda slikta mamma, ragana omīte. Kad viņi beidza plostu morālās paģirās man bija kaut kā jāuzmundrina viņi- teicu, ka mīlu viņus, ka viņiem viss būs labi, ka ticu viņiem. Esmu arī gājusi pie kolhoza priekšnieka ar lūgumu atvaļinājumu piešķirt, lai attaisnotu dzeršanas prombūtni. Tētim bija draudēts, ka zaudēs darbu. Padomju laikā ļoti auklējās ar dzērājiem. Tāpat vecāki ik pa laikam zaudēja darbu dzeršanas dēļ.. Māja smirdēja pēc vēmekļiem. Pohās man lika pagādāt dzērienus. Man pārdeva, laikam jau zināja, ka ne jau sev es pērku.

Un tajās nedēļās, kad viņi dzēra, bija labi, ka mums ir cūkas, jo cūku kartupeļus vienmēr tētis izvārīja. Mamma necēlās, lai bērnus barotu, bet cūkām kartupeļi vienmēr bija un tie mazie, ar miziņu vārītie, bija ļoti garšīgi. Tad vēl mēs maziņi bijām, kādi 6-8 gadi.

Kad omīte nomira, mamma ar tēti tik ļoti piedzērās, ka bērēs knapi stāvēja uz kājām. Pēc bērēm pienāca kolhoza pārstāve un man teica, ka manai mammai ir problēmas ar dzeršanu, ka viņa jāved ārstēties, vai es gribu, lai viņu ārstē? Es protams gribēju. Mammu aiveda uz Jelgavu. Viņa atbraucot man pārmeta, ka manis dēļ viņu par alkohliķi pataisījuši. Viņai nav problēmas ar alkoholu, manis dēļ aizveduši ārstēties.. Vecākus regulāri kaut kur sūtīja ārstēties un tas uz laiku palīdzēja. Mēs ar brāli mācījāmies internātskolā un arī tas bija labi, jo uz nedēļu bijām prom.

Kad brālis sāka mācīties tehnikumā, viņš arī sāka dzert. Arī mans ceļš pamazām vien aizveda uz alkohola taciņu. Lai gan biju zvērējusi, ka nekad nedzīvošu tā kā mani vecāki, diemžēl viss izvērtās tā, ka dzēru arvien biežāk kamēr vienā tādā reizē mani izvaroja.

Un tā kā biju izlēmusi ka mana dzīve nebūs tāda kā vecākiem, es tajā pašā vakarā pārgriezu sev vēnas, lai to visu izbeigtu.

Kaut ko laikam nepareizi izdarīju, nesarēķinaju, jo nomirt nesanāca.

Pēc mēneša sapratu, ka no tās nelaimīgās reizes esmu palikusi stāvoklī.

Veicu abortu, mainīju dzīvesvietu, darbu, vidi.

Tad sāku normāli pelnīt, apkārtējā vide, cilvēku labā attieksme pret mani, tas viss palīdzēja veidot savu dzīvi tādu, kādu es gribēju dzīvot – savu dzīvi. Mani darba devēji apmaksāja man mācības augstskolā, mudināja mācīties. Pati gāju pie psihologiem, narkologiem un salāpīju sevi kopā par savu naudu. Paralēli meklēju un atradu dažādus veidus kā palīdzēt mammai un cik varēju palīdzēju brālim. Vecāki izšķīrās un tētis pats tika galā- atmeta pīpēšanu, tad dzeršanu. Arī brālis, izgāja cauri savam purvam, kamēr tika ar to galā.

Palīdzība bērniem šajās situācijās ir tik ļoti svarīga un nepieciešama. Man tādas bērnībā nebija, toreiz visi rūpējās par dzērājiem nevis jautāja kas pie tam notiek ar bērniem, man nebija kam uzticēties, kam pateikt, ka man sāp sirds, nemaz nerunājot par to, ka es varētu pati kaut ko gribēt savā dzīvē, nezinu, iet deju pulciņā, pavadīt laiku ar draugiem, viss bija pakārtots dzeršanas plostiem un visam kas ar to saistījās. Visi svētki bija saistīti ar iemeslu dzert, citreiz gatavojot kaņdžu nemaz līdz svētkiem netika, jo jau brāga tika izdzerta. Un man bija kauns aicināt draugus ciemos, jo tad viņi redzētu kas notiek mājās.

Manis varēja nebūt. Un tomēr man tika iedota otra iespēja.

No savas puses varu teikt, ka tieši apkārtējo cilvēku labā, atbalstošā un palīdzošā attieksme, sapratne ir atslēga visam. Paldies par šo kampaņu, paldies par to, ka ir šādi Open Radošie centri.

Tas dod cerību, ka bērniem ir iespēja saņemt atbalstu no sabiedrības un sabiedrība var dot sapratni, atbalstu, siltumu un mīlestību. Tu un es esam mēs.