1. iesūtītais stāsts

Sveiki. Vajadzīga drosme, lai šo stāstītu.

Bet cilvēkiem, manuprāt, par to būtu jārunā daudz vairāk, kā tas šobrīd notiek!

Kad biju pavisam maza, mani seksuāli izmantoja pašas tēvs gadiem ilgi! Izvaroja arī abas manas māsas, taču par to nevēlos šoreiz stāstīt.

Kad uzsāku skolas gaitas, sāku saprast ka man tas nepatīk, taču biju pieradusi, ka tas tā notiek, pa dienu man bija normāls tētis, bet naktī.. Klausījos no savas istabas kā cauri visam dzīvoklim iet smagi, lēni soļi, es centos aizmigt tik cieši, lai nepamostos, taču viņš atnāca paņēma mani, aiznesa uz savu istabu lika sevi apmierināt, pēc tam izģērbties pilnīgi kailai un uzgulties virsū, viņš mani piespieda sev klāt un gulēja, es klusi lūdzos, lai mani atlaiž, raudāju, bet viņš nereaģēja. Es raudāju un klausījos pieklusināto mūziku līdz aizmigu..

Cilvēki, kas bija man tuvi un mīļi mani neglāba, man nu jau pieaugušai būdamai ir skaidrs, ka mans vectēvs un tēva brālis to zināja, jo nereti ienāca istabā no rīta, kad gulēju tur pilnīgi kaila.. Un viņi pat nepajautāja, kāpēc esmu kaila blakus tēvam! Bija reize, kad viņš man lika skatīties porno žurnālu, tā teikt izglītoja mani.. Un lika darīt to ko tur redzēju - orāli apmierināt! Taču tam neparakstījos,tas viņu sadusmoja, tajā brīdī sapratu, ka man naktīs ir jātiek prom no turienes! Viņš mani nekad nesita, viņš mani apvārdoja. Pa dienu nosēdināja uz gultas un stāstīja, ka tad ja kādam pastāstīšu to visu ko darām naktī viņš vairs nebūs man blakus, es viņu nevarēšu satikt.. Bet pa dienu taču viņš bija mans mīļais tētis ar ko kopā man pat ir labas atmiņas.

Tad kādu reizi, stāstot to visu, viņš no skapi izvilka ieroci, ielika man rokās, atceros kā pēc tam rokas pieliku pie sejas un acis dedzināja, ierocis bija smags.. Bet tajā brīdī nesapratu, kāpēc viņš man to rāda, es nebaidījos.. Sāku baidīties tikkai tad, kad jau pieaugu un uzzināju, ka viņš ir nosēdējis cietumā savus 10 gadus un dzīvo pavisam netālu. Neiedziļināšos tajā kā viņš tika notiesāts, bet viss process bija tik ļoti mokošs man kā bērnam un noteikti citiem iesaistītajiem arī. Augot lielākai, protams, viss vienmēr vilcies līdzi un joprojām ir cilvēki, pat ļoti tuvi cilvēki, kas vaino mani par notikušo, ir tādi kas netic ne vārdam, uzskata ka viņš ne par ko nosēdēja 10 gadus cietumā.

Esmu gājusi pie psihologa, esmu gājusi cauri daudz sāpīgiem momentiem īpaši pēc tam, kad piedzima pirmais bērns.. Nespējot nomazgāt bērnu bez asarām, nespējot uzticēties bērna tēvam, kad paliek ar bērnu divatā.. Tā vainas sajūta par to, ka pieļauju tādas domas par savu bērna tēvu.. Tās histērijas naktīs, smaga depresija gadiem, nepareizas izvēles dzīvē, lai itkā sodītu par kautko sevi! Tā nereālā vēlme nomirt.. Tie teksti, kas man nācies dzirdēt no citiem kā piemēram -" ja tavs bērns būs ar tādām nosliecēm (pedofīliju), tas būs no tava tēva" liekot man justies vainīgai, dzemdējot bērnu, liekot justies vainīgai par to ka pati esmu dzimusi..

Šobrīd ir pagājuši apmēram 16 gadi, esmu puslīdz sakārtojusi savu mentālo veselību, puslīdz sakārtojusi dzīvi un esmu beidzot laimīga, taču tas kas notika vienmēr ir manā galvā, tas nekur nepazūd, vairs nekrītu histērijā par to domājot vai runājot, bet reizēm ir vēlme paskatīties vēlreiz acīs tam cilvēkam, kurš pat pēc iznākšanas no cietuma uzdrošinājās meklēt mani un manu bērnu nosaukt par savu mazbērnu!

Esmu ļoti bieži savās domās pārcilājusi ainiņas ko varētu ar viņu izdarīt, ko es gribētu viņam pateikt..

Reiz mācītājs man teica - piedod viņam! Būsi brīva.. Tajā brīdī vēl biju pilna ar naidu un vēlmi atriebties par visu, kam jāiet cauri man, ka šķiet to nedaudz izgāzu pār mācītāju. Es viņam pajautāju, vai viņš spētu piedot cilvēkam kurš izvarotu, vai nogalinātu viņa meitu?! Viņš tikkai turpināja runāt par Dievu.. Bet ja godīgi, šodien ja man būtu jāatbild uz jautājumu ,vai esmu piedevusi savam tēvam - Jā! Esmu piedevusi, esmu sapratusi ka viņš ir slims! Taču tas nemaina faktu, ka viņš ir mans pāri darītājs, viņš sabojāja visu manu bērnību, pusaudžu gadus un daudz ko citu.. Vienmēr būs sajūta, ka dēļ viņa gabaliņš no manis nomira brīdī, kad viņš man pieskārās kā sievietei nevis savai meitai!

Manuprāt par to būtu jārunā, jārunā par to cik sistēma ir sačakarēta, jo kad gāju uz policiju lūdzot padomu ko iesākt, ja man jādzīvo bailēs, ja es pieaugusi būdama, nevarēju aiziet viena uz veikalu, jo baidījos sastapt viņu! Un redzot viņu - jā ir nācies viņam būt diezgan tuvu-pectam nedēļām ilgi mocīties ar panikas lēkmēm, "sēžot" uz antidepresantiem un vēl visādām problēmām, man neviens neko nevarēja palīdzēt, policijā atbildēja ka tai lietai esot noilgums, jo bija pagājuši 10 gadi.. Noilgums kam?! - viņš man sabojāja bērnību un bojā dzīvi ik uz soļa... Un ticu ka tāda neesmu viena! Es ļoti ceru, ka kādu dienu tādiem cilvēkiem kā es, būs atbalsts vairāk kā šobrīd, jo šobrīd, ja es pati tik ļoti necīnītos par to, lai mana dzīve būtu kaut cik normāla,es ticu ka būtu nonākusi pilnīgi uz cita ceļa savā dzīvē, bet zinu ka ir cilvēki, kas pēc šādiem notikumiem paši nespēj tikt ar sevi galā!

Šī ir pavisam maza daļa no mana stāsta, bet es ceru, ka kāds sadzirdēs, ceru, ka kādam tas dos drosmi sākt runāt, darīt, varbūt kādam palīdzēt, kādu atbalstīt, vai pašam meklēt palīdzību!